Šausmu multene

Kā Jūs zināt, multenēs skrien, kaujās vai krīt tā, ka izskatās viens liels putekļu mākonis, no kura redzamas tikai rokas, kājas, tad izlien galva kaut kur, utt...

Remontējām mājai skursteni ar tēti. Viņš augšā uz jumta liek ķieģeļus, mūrē. Es no apakšas padodu ķieģeļus, jaucu javu utt... Un pēkšņi es no lejas redzu, kā tētis krīt. Ripo pa jumtu un izskatās gluži kā multenēs, putekļu mākonis no kura te izlien roka, pazūd, kaut kur citur kāja izlien, tad galva, atkal roka ar kāju... Un viņš tā lēnām ripo pa šīferi, bet griežās nenormāli ātri. Nokrīt uz verandas jumtiņa, ripo pa to, nolauž ventilācijas cauruli, palecās un nokrīt uz lapenes jumta. Pārripo pa to pāri un tad iekrīt kāpnēs, kas atstutētas pret šķūni. Itkā normāli ieķēries, paskatās uz mani. Un tad tā jocīgā pauze, kāda arī ir multenēs pirms kritiena uz leju. Bet kāja starp trepju pakāpieniem iesprūst. Un viņš nolokās otrādi, kāja izlaužās uz āru kaut kā pretdabiski, noripo pa kāpnēm un nokrīt zemē galu galā. Guļ un nekustās. Un tad es skrienu pie viņa klat, bet viņš paskatās atkal uz mani un sēcot lien pa zemi, kā tādā zombiju šausmu filmā. Un tā kāja velkās pakaļ un nedabiski lokās sitoties pret akmeņiem...

Pelēkās rokas

Pelēkas rokas nesa smagu zārku vai sarkofāgu. Rokas bija tikai līdz plecam redzamas, tās vienkārši planēja gaisā. Rokām nebija dzīvības, tās bija stingras, pelēkas un ļoti muskuļotas. Plaukstas bija ieķērušās zārka rokturos. Arī tie bija ļoti jocīgi - masīvi zelta rokturi ar rotājumiem. Pats zārks bija ne mazāk dīvains. Tam nebija vāka, jo zārks bija itkā izgrebts no iekšas. Zārkā nevarēja tikt iekšā un arī ārā nebija iespējams tikt no tā. Un iekšā gulēju es. Tur bija tumšs, bet es visu vēroju vienlaicīgi no malas, tā, itkā atrastos 2 vietās vienlaicīgi...

Citā valodā

Runāju ar pazīstamu cilvēku, bet neredzēju viņu. Runājam ātri un daudz, bet nepazīstamā valodā. Likās, ka sapnis veselu mūžību bija.

19 cm

Satiku krievu studentu pie DU vecā korpusa netālu no strūklakas, kuram prasīju aizpildīt kaut kādu anketu. Tur vajadzēja uzrādīt vārdu un uzvārdu, bet viņš ailītē ierakstīja "19 cm". Pamodos un nesapratu... zemapziņa trako vai vienkārši ārprāta murgs? :)

Pakaļdzīšanās

Sapnis sākās ar to ka Intars no manis muka ar velosipēdu pa kaut kādu šoseju naktī. Nesen laikam bija nolijis lietus, jo asfalts un bruģis pa malām spīdēja dzeltenajās ielu gaismās.
Sekojot pakaļ es tiku līdz kaut kādai stāvvietai, kurā atradās bariņš jauniešu un visi bija jocīgi ģērbušies, kā no kādas japāņu filmas - meitene ar violetiem matiem gaisā, panks ar lieliem uzplečiem, citus tik labi neatceros.
Tad es redzēju kā Intars pārleca pāri mājai ieskrējies. Tā kā es pēkšņi biju ar motociklu, tad pārlēkt itkā nevarēju. Bet tik un tā tiku mājai otrā pusē. Un tur kaut kāds vīrietis lamājās, ka viņa pagalmam cauri var redzēt Akmentiņa lauku sētu. Viņš teica, ka to skatu iedomājies savādāk. Un prasīja man, ko es par to domāju. Es teicu, ka taisni forši, ka var redzēt cauri. Ir vismaz plašums saskatāms un nav ierobežots pagalms kā cietumā. Viņš aizbrauca prom man piekritis.

Lidojošo cilvēku pasaule

Sapnī cilvēki bez fantāzijas varēja tikai staigāt. Bet tie, kam ir fantāzija, tie varēja lidot. Katrs ar kādu citu priekšmetu. Manējais bija vesela kaudze šķīvju uz kuriem es kāpu virsū un varēju lidot, kur gribu.
Taču es parunāju ar cilvēku bez fantāzijas un zaudēju savu spēju. Tad es paņēmu savus šķīvjus un gāju meklēt Ilgu, lai parunātu ar viņu, Jo parunājot itkā var atgūt atpakaļ savas spējas. Bet es nepaspēju Ilgu atrast un parunāt, jo pamodos...

Maniakālā zemapziņa

Sapņa darbība notika kaut kādā biroju telpā ar daudziem kabinetiem. Tur bija tumšs, bet visu varēja redzēt. Sarkans mirgoja kaut kas visur un no lampām balta gaisma spīdēja. Un visur līķi mētājās. Es redzēju savu krustmāti saplosītu gabalos, vecāki saplosīti, darbabiedrs sarauts uz pusēm un visur asinis un nesaprotami tādi kā gaļas gabali. Un es ar māsu skrējām prom, lavījāmies garām durvīm, lai tas maniaks, kas visus nositis nepamana mūs. Un durvju ailēs vislaik kaut kādas ēnas staigāja, bet visā sapnī nebija nevienu durvju kā tādu. Kas likās ļoti būtiski toreiz. Un pēkšņi mēs ar māsu tikām kabinetā, no kura nav tālāk izejas, bet stūrī bija izlauzti griesti un karājās nenormāli daudz kabeļu. Un arī tie visi bija notašķīti ar asinīm un slideni. Es māsai teicu, lai rāpjas augšā, palīdzēju viņai tikt virs griestiem. Vislaik atskatījos, jo tās ēnas tuvojās mums. Kad māsa jau bija augšā virs griestiem uzlīdusi es atskatījos uz durvju aili un tur neviena nav. Un tad es pagriezos pret to caurumu ar domu, ka nu māsa ir sprostā un viņu būs viegli nogalināt. Un sapratu uzreiz, ka nav arī bijis nekāda maniaka, jo visus tos cilvēkus es esmu nogalinājis un māsu tikai apmuļķoju, lai iemānītu viņu "lamatās"...

Sapņu dēļa atklāšana ar saldo beigās

-Pieraksti savus sapņus. Būs interesanti lasīt!
-Domā?
-Nu ja! Varētu izdot tādu grāmatiņu, kur pierakstīti sapņi. Es nopirktu!

------------

-**** man teica, ka man jāraksta esot sapņi, būtu interesanti palasīt :)
-Jā, ievies sev sapņaino blogu
...
-tikai blogā būtu stulbi rakstīt pagātnes sapņus
-sadaļā History
...
-noteikti sāc rakstīt, mēs sekosim
...
-why so shy? netā tik maz labas literatūras..

------------

-***** man saka, ka man jāraksta sapņu blogs. **** saka, ka jāraksta grāmata ...
-kad sāksi?

Tā radās reāla doma pierakstīt sapņus. Varbūt būs interesanta pieredze. Tad nu no darba atnācis, pirms vakariņu gatavošanas piesēdos te, lai aprakstīt kāpēc es to sāku un kas te būs. Kāpēc laikam ir atbildēts. Kas? Tikai mani sapņi, zemapziņas murgi, manas reizēm dīvainās fantāzijas lidojumi miega stāvoklī... un kā jau solīts - saldajā šīs nakts sapnis.

------------

Visiem pasaules iedzīvotājiem tika izdalīti sērkociņi, katram pa vienam, kuru pārlaužot var iedomāties jebkuru vēlēšanos un tā tiks izpildīta. Bet nu redz atradās viens gudrinieks, kurš salauza sērkociņu un iedomājās, lai nevienam nepiepildās neviena vēlēšanās. Un no visiem sērkociņiem tikai viens tika izmantots, jo pārējie vairs nedarbojās...