Lambordžini?

Esmu blondīne un mašīnu markas neatpazīstu ne sapnī, ne dzīvē. Bet šī bija tāda dzeltena sporta mašīna, rūca mīlīgā zemā tonī. Ātruma pārslēgšanas kloķis kaut kāds pavisam citāds. Tomēr arī ar tik krutu mašīnu es nevarēju uzbraukt kalnā, pusceļā apstājos, un draugi man palīdzēja uzrāpties kalnā augšā, tas izskatījās gandrīz vertikāls. Pirms tam es biju pabraukusi garām pāris ērtākiem uzbraucamiem ceļiem.

Pļurkc...!

Strādnieki cēla māju un blakām jaunceltnei bija liels krāns, kas cilāja kravas. Un garām gāja krievuška māmiņa iedzērusi ar trīsgadīgu bērnu. Bērns rotaļādamies skrēja pie krāna un skraidīja zem lielas kravas, ko gribēja aizsniegt. Tad krāna operators sāka bļaut, lai māte aizvāc bērnu, ka ir bīštami tur atrasties un zem kravas vispār nekādā gadījumā nedrīkst stāvēt. Māte sāka bļaut viņam pretī, kāda viņam darīšana, tas esot viņas bērns un viņa bērnu audzina, ļaujot viņam pašam darīt, ko bērns grib. Nespiež neko un lai izvēlas, kas viņam patīk... un tādā garā... Un pēkšņi "Pļurkc...!" Pa malām asinis, bērns zem kravas saspiests līdz pat asfaltam, no viņa nekā nav palicis. Saplīsa ķēdes, kuras turēja kravu un visa krava plakani un kā palēninātajā filmā uzkrita virsū bērnam. Māte bļauj, skrien, mēģina pacelt kravu. Celtņa operators stāv bāls un no šoka nespēj pakustēties...