Nezinu kā, un neatceros, kas vēl bija ar mani, bet bijām nokļuvuši laikā ap 27000. gadu. Civilizācijai neklājās īpaši jauki, vismaz tur, kur mēs bijām. Meža vidū bija diezgan liela māja, bet apdzīvojamas bija tikai pāris istabas. Mājā dzīvoja viens vīrietis, viņš mums pastātīja, kādā laikā mēs esam ieradušies. Pienāca vakars, un lielā istaba tika apgaismota ar vairākām diožu virtenēm.
Tad piepeši mēs uzzinājām, ka pērtiķi pa šiem gadsimtiem ir evolucionējuši un nāk caur mežu uzbrukumā. Kaut kādā veidā , kamēr paši vēl bija diezgan tālu no mājas, pērtiķi sev pa priekšu bija uz māju atsvieduši mazos melnos kaķīšus. Daži bija plaukstas lielumā, citi mazāki, citi arī lielāki. Viņi kustējās kā apmēram nedēļu veci kaķēni, rāpus, un skaļi pīkstēja.
Pie mājas iedegās gaisma un laikam jau no helikopteriem nolaidās cilvēku specvienība un sāka ķert kaķīšus, jo tie ar savu pīkstēšanu signalizēja, kur pērtiķiem mūs meklēt. Mēs arī centāmies ķert, bet kaķīši bija veikli un daži ļoti sīki, un līda mājā iekšā. Tad es pamodos un nolēmu, ka šo sapni es tālāk negribu sapņot.
