Ir tumša nakts, redzu tumšu ūdeni un zinu, ka ūdens ir ledaini auksts, atrodos kādos arktiskajos ūdeņos. Ūdenī peld trīs objekti, no aptuveni 50x50 cm kubiem veidotas vienības. Divas ir vairāki kubi rindā un veido tievākas konstrukcijas viena kuba platumā, bet vairāku kubu garumā. Trešā vienība ir vairāki kubi kopā, kas veido taisnstūri, tik lielu kā aptuveni divguļamā gultu. Šīs trīs vienības / objekti ir kaut kāda mašīna, kas reģistrē datus. Esmu viena no pētniecēm, kas strādā šajos ūdeņos kopā ar šo mašīnu. Interesanti ir tas, ka es īsti nesaprotu, kur mēs pētnieki uzturamies. Liekas, ka apkārt ir lielāks ‘kosmosa kuģis’.
Tas, ko mēs darām
ir mēs peldamies šajā aukstajā ūdenī un tajā laikā esam tādā kā meditācijā /
transā un šī mašīna reģistrē šos datus. Kad pirmo reizi redzu šo mašīnu, man
kāds pasaka, ka tā ir sākusi runāt. Tā jautājot: ‘Kā Tev iet?’ 😊
Nu, lūk, un esmu
vienā šādā izpētes seansā kopā ar kādu vīrieti / citu pētnieku. Es peldu
aukstajā ūdenī, aiztaisu acis un redzu, ka skatos baltās debesīs, spīd spoža
saule, dzirdu putnu dziesmas, man virs galvas ir ābeļziedi, es it kā guļu pļavā.
Tajā pat laikā es kā no malas redzu to, kas notiek patiesībā. Man ir durklis,
kas atgādina izkaltētu putna knābi (lielu) un es ar to mēģinu nogalināt otru
pētnieku. Viņš arī ir šajā transā un redz to pašu, ko es, bet mēs abi tā kā cīnāmies
ar šo transu, jo saprotam, ka mēģinām viens otru nogalināt. Tad redzu, ka guļu
uz lielākā objekta uz sāniem un vīrietis guļ man virsū, ar muguru pret mani.
Kas, ir skaidrs, ir diezgan neērti, bet šī mašīna mums neļauj izjust šo
diskomfortu, bet liek man pagriezties, lai šis vīrietis ieveltos ūdenī un
noslīktu. Kaut kā mēs abi pamostamies un kaut ko izdarām, lai šo mašīnu
apturētu. Un es piecērtu kāju un pasaku, ka dodos no šejienes prom. 👍
