Ā

Šodien sapnī biju izdomājis, kāpēc burts "Ā" un "ā" nav loģisks latviešu valodā. Neprasat, pat nesaprotu, kā kaut ko tādu var izdomāt, bet tas bija baigi loģiski un pamatojums arī bija, kāpēc tie nav nepieciešami.

Kritiens

Biju uzrāpusies uz ļoti augsta žoga, lejā stāvēja puisis, kurš man teica, ka viņš man palīdzēs tikt lejā. Viņam vienkārši vajadzēja turēt virvi, bet viņš to neizdarīja. Es pieķēros virvei un sāku krist lejā. Kādus 15 centimetrus līdz atsitienam pret zemi es piebremzēju un piezemējos diezgan mīksti. Taču izlikos par beigtu, lai tam čalim ir mācība. Viņš kaut kur aizlaidās, bet man pa to laiku organizēja bēres. Radiniekiem es atklāju, ka esmu dzīva, tad nu visi gaidījām, kad viņš atnāks un atzīsies, ka ir vainīgs. Neatceros, ar ko šis pasākums beidzās

Pēc tam mana māsīca, lai atriebtos, bija aizdedzinājusi kaut kādu māju. Vēlāk tumsā pagalmā rādījās maza meitenīte gaišā kleitā (kā klasiskā šausmenē), un ne visi viņu varēja redzēt, bet es centos nofotografēt un parādīt visiem, ka viņa tur patiešām ir.

Brauciens trolejbusā un pamests stadions

Es, Raitis un Ainārs braucām trolejbusā. Man vajadzēja ieskriet vienā veikalā un tad braukt kaut kur tālāk. Raitis brauca kopā ar mani, bet Aināram vajadzēja kaut kur uz citurieni tālāk braukt. Es taisījos izkāpt laukā, bet Raitis gribēja pabraukāt ar trolejbusu un prasīja vai var palikt ar Aināru pabraukāt. Tā kā trolejbuss gāja lielu līkumu un atgriezās gandrīz turpat, kur man jāizkāpj, tad es atļāvu, jo paspēšu ieskriet veikalā un pārķert trolejbusu netālu no manis. Es izkāpu ārā, bet uz ielas nebija neviena cilvēka un mašīnu. Un pilnīgs klusums, tikai vējš smiltis dzenāja. Atrados tādā kā pamestā pilsētā. Itkā negāju nekur veikalā, bet itkā biju visu jau izdarījis. Un skrēju uz tuvējo pieturu noķert trolejbusu, bet sapratu, ka kavēju, jo nav satiksmes sastrēgumu nekādu. Pārdzīvoju ļoti, ka Raitis palika viens, jo Aināram kaut kur citur jābrauc un viņš itkā nevar paņemt Raiti līdzi. Pa taisno sāku skriet pāri pagalmiem, lecot pāri žogiem, kaut kādām dzelzceļa sliedēm pāri skrēju. Pa noliktavu ēkām un kaut kādiem rūpnieciskajiem rajoniem. Tiku vietā, kas ir Rīgā netālu no Abrenes ielas, bet tur bija liela pamesta stadiona ēka, iekšā pilns ar bezpajumtniekiem, kuri teica, ka viss ir kārtībā, ka nevajag satraukties. Itkā dzīve visu pati sakārto pa plauktiņiem. Es nevarēju to pieņemt un uzrāpos augšā uz stadiona jumta. Tur sēdēja Raitis un skatījās tālumā. Es apsēdos blakām un mēs kopā klusējot skatījāmies. No stadiona jumta tika raidīts tāds kā lāzera stars, kas apliecas apkārt visai zemei un nozīmē laika sākumu. Nezinu kā to izteikt, sapnī viss bija saprotams, bet apmēram tāda līdzība kā Griničas meridiāns. Tikai redzams fiziski lāzera stars. Un tālumā, kur tas stars vairs nebija redzams, debesis tādas kā apokalipses filmās, degoši sarkanas, mākoņi draudīgi. Bet mums bija tas stars, kas rādīja jaunu laika sākumu un viss bija labi un mierīgi.

Kalnā jājēji

Kaut kādi cilvēki jāja kalnā ar zirgiem. Nevis kopā, bet tā, itkā stafete būtu, secīgi. Kalns no sākuma lēzens un tad palika arvien stāvāks, pa laikam kalnā klintis bija stāvus augstas, uz kurām tie jātnieki ar zirgiem leca. Un tad palika tik stāvas un augstas, ka nevarēja vairs turpināt ceļu. Um tad uzradās ar krāsaino zīmuli zīmēts zirgs. Īsti vairs neatceros vai pats zirgs bija zilā krāsā vai tas jātnieks. Bet zīmēti viņi leca daudz augstāk, pa sniegu ātrāk pārvietojās un leca uz ledus klučiem neslīdot...