Citplanētieši?

Spilgtākais moments - no pamatīgi augsta kalna jālaižas lejā ar skrejriteni, uz kura esam trijatā. Ātrums pamatīgs, braucam pa tādu kā ietvi, kas kalna apakšā aizved pie šosejas. Šoseja, protams, perpendiulāri mūsu trajektorijai, nekāda šķēršļa, kas palīdzētu apstāties, nav. Izdomāju, ka vajadzētu sagriezt skrejriteni uz sānu, pašas tā diezgan mīksti un eleganti arī nokrītam uz sāniem.

Šoseja ved pa skaistu ieleju, turpat blakus redzami skaisti kalni. Taču tūlīt sāk savilkties bieza migla, tā, ka pat gandrīz tumšs paliek un īsti neko vairs redzēt nevar. Pa šosejas malu, brīnumainā kārtā nesaskrienoties ar citiem satiksmes dalībniekiem, nonāku pie tāda kā kioska. Iekšā ir gaišs, tur ir vēl cilvēki, laikam tiek gatavots ēdiens.

Es zinu, ka durvis vajag aiztaisīt, aizšauju bultu, bet pārējie nesaprot to un taisa durvis atkal vaļā. Kādā trešajā reizē pa durvīm ienāk vīrietis, kurš pārvēršas par kalmārveidīgu violetu radījumu ar taustekļiem, un stāsta, ka viņš esot ieradies kaut ko izdarīt ar zemes sievietēm (goda vārds, neatceros, ko tieši).

Nesaistītā sapņa fragmentā eju uz brālēna jauno pirti, tur galvenā doma ir, ka jāpaņem taču dvielis. Taču nez kāpēc nonāku tualetes telpā, kur ir trīs podi, no kuriem divos ir iemesti palieli frotē dvieļi. Pēc brīža ienāk divi santehniķi, kuri sāk ar uzbraucienu - podi esot manā materiālajā atbildībā, kapēc no viena ir pazudis dvielis? Es ļoti spoži argumentēju, kāpēc tā pilnīgi nav un nevar būt mana vaina un man nav ne jausmas, kas, kā un kāpēc. Bet, kā parasti, šī argumentācija ir piemirsusies. :D

Kā darba vieta pārtop par mājām

Pienāku pie lielas ēkas, koka durvis, atslēdzu. Zinu, ka tas ir kultūras nams. Kāpju uz otro stāvu, kur atrodas mācību centra telpas. Pasniedzēja ir palūgusi mani sakopēt materiālus. Liels gaitenis, bet tumšs, tajā atrodas arī kopējamais aparāts. Pasniedzēja man iedod grāmatu, rāda, ka jauna nodaļa sākas atvēruma labajā lappusē, bet saka, ka nodaļas sākumu nav obligāti kopēt, var sākt ar nākamo atvērumu. Es pie sevis nodomāju, ka tomēr man kā studentam gribētos redzēt arī nodaļas sākumu un nolemju kopēt arī to atvērumu. Pie kopējamā aparāta ir durvis, kurās stāv vēl viena pasniedzēja. Es viņu neredzu, bet viņa skatās izvēlēto grāmatu un pārmet pirmajai pasniedzējai, ka šī nodaļa vispār nav vajadzīga. Tagad saprotu, ka tas ir nodarbībai psiholoģijā un nodaļa ir par to, kurā vietā galvas smadzenēs rodas jaunas idejas. Aizstāvu pirmo pasniedzēju, sakot, ka man gan gribētos zināt, kurā vietā smadzenēs rodas jaunas idejas.

Materiāls ir sakopēts, atdots. Kaut kādā brīdī esmu uzzinājusi, ka vienā no grupām nenāk kāda studente. Turpinu ceļu taisni pa gaiteni. Sazvanu studenti un stāstu, ka viņai neattaisnotu kavējumu gadījumā būs jāatgriež nauda par kursiem (NVA kursu variants). Šajā brīdī gaitenis pagriežas pa kreisi, labajā pusē ir tāda kā niša sienā, kurā atrodas gulta, tā ir mana guļamistaba. Apsēžos uz gultas un stāstu tālāk, ka, ja viņa sāks apmeklēt nodarbības, tad seku nekādu nebūs. Neesmu pārliecināta, bet liekas, ka man izdodas viņu pārliecināt.

Sarunas laikā gultā iekāpj viena no manām privātskolniecēm, es viņai rādu, lai kāpj ārā. Beidzu sarunu un stāstu, ka viņa vienmēr ir laipni gaidīta manā mājā, bet ne šajā istabā. No gultas pa kreisi ir gaiša koka kāpnes un tādu kā pusstāvu zemāk var redzēt, ka ir vēl divas istabas. Rādu, ka tā istaba, kas ir pa labi, gandrīz vienmēr ir brīva. Arī pati dodos lejā pa kāpnēm.

Gaišās koka kāpnes pāriet uz lielām melna metāla margu kāpnēm.  Tās ved plašā teātra foajē, kur var redzēt, ka tās nāk no telpas diviem galiem plašā lokā un centrā savienojas un tur lielas plašas kāpnes ieved foajē. Kāpjot pa kāpnēm, zinu, ka esmu tērpta smalkā tērpā. Nokāpjot lejā, redzu, ka foajē ir vairāki cilvēki, greznos tērpos, aptuveni divdesmito gadu mode – spoži tērpi, spalvas, bārkstis. Foajē ir mīkstie krēsli un dīvāni, pie tiem galdiņi ar smalkām uzkodām. Notiek svinības.

GitHub

Nakts kaut kāda izpurgāta, sākumā nevarēju aizmigt, pēc tam laikam jau turpināju miegā programmēt, jo pamodos no tā, ka man sapnī nebija sanācis izmaiņas augšupielādēt uz GitHub. Diemžēl neatcerējos no rīta vairs šos lieliskos labojumus, nācās prezentēt mājas lapu "kā ir".

Filma sapnī

Sapnis ir filma, kuru skatos. Sākumā ir debesis baltu mākoņu pilnas. Ir tikko izlēkuši izpletņlēcēji, kādi 50 – esmu ar viņiem vienā līmenī, it kā pati būtu izlēkusi. Daļa izpletņlēcēju ir parast, bet daļa ir “izlecēji”. Viņiem ir tādi kā zili ūdens nirēju tērpi, viņi visi ir uz sērfošanas dēļiem un viņiem ar zilu pārtikas plēvi ir piesietas lielas gaisa bumbas, kas viņiem ir izpletņu vietā. Izlecēji ar saviem dēļiem šaudās starp pārējiem izpletņlēcējiem un zinu, ka tas viņus kaitina.

Sāk tuvoties zeme – redzu Indijas okeānu no augšas (jā, sapnī izpletņlēcēji krīt no nereāla augstuma). Tā kā viņi ir tik augstu un Zeme griežas, tad viņus visus izmētā aptuveni reģionā no Austrālijas līdz Āfrikai. Viens no Izlecējiem tuvojoties zemei pieķeras vienam no izpletņlēcējiem, kā rezultātā viņus izmet no parastās trajektorijas un viņi katrs piezemējas apmēram Indijai savā pusē. Izlecējs ir jauns vīrietis, viņš apmetas kādā tumšā istabā, jo viņiem visiem ir jāgaida, kad pēc viņiem ieradīsies kaut kāda specvienība, bet tā kā viņi nenokrita pēc savas trajektorijas, tad viņus atrast būs grūtāk.

Tumša, liela istaba. Pie tālākās sienas deg kamīns, Izlecējs sēž pie galda, kreisajā pusē, aptuveni sienai pa vidu ir durvis. Tās atveras ar sitienu un tajās parādās izpletņlēcējs, vecs vīrs. Pēkšņi viņa seja un plaukstas mainās, it kā uz tām projicētos virsū cita bilde, parādās sarkana jetija seja un ķetnas. Viņš rēc un liekas ir gatavs saplosīt Izlecēju. Te pēkšņi viņš pazūd, durvis ir ciet – tā bija tikai halucinācija.

Vecais vīrs izpletņlēcējs ir piezemējies Lielajam kanjonam līdzīga vietā, tikai tuksneša vietā ir ūdens. Viņš alā ir sakurinājis ugunskuru, viņš ir izmisis, jo zina, ka viņu neatradīs. Te pēkšņi alā parādās Izlecējs, arī viņa sejas un plaukstu vietā uzprojicējas sarkans rēcošs jetijs. Arī viņš tikpat ātri pazūd, tā bija halucinācija.

Acīm paveras fantastiska ainava, gar malām sarkanbrūndzeltenām strīpām izliecas robotas klintis. Pa vidu vizuļo ūdens. Sajūta ir kā garā tunelī, tikai kustība notiek nevis uz izeju, bet atpakaļgaitā, prom no mirdzuma, dziļāk alā. Vecais izpletņlēcējs sēž laivā un airējas alas dziļumā. Iestājas tumsa. Ir skaidrs, ka viņš iepeldēs alas dziļumā, kad kāpsies ūdens, viņam nebūs izejas, viņš noslīks.

Ieslēdzas gaismas, filma ir beigusies....