Jaunajā gadā sapņoju daudz un spilgti, bet šorīt beidzot atceros lielāko daļu no redzētā.
Notika ceļa remonts tieši tur, kur man bija jāiet, bet grāvji bija ļoti dziļi, smiltis ārkārtīgi irdenas, tā nu es, Semīrs un vēl būvdarbu vadītājs stāvējām uz asfalta, kurš īsti ne uz kā nebalstījās, bet lejā diezgan dziļi bija gan ūdens, gan zeme. Pēc tam izrādījās, ka pāri šai ielejai ir uzslieta liela telts, vismaz tik liela kā tirgus paviljons. Tu augšpusē mēs sēdējām šūpolēs. Vējš un vibrācija uzšūpoja mūs pamatīgi augstu, bija mazliet bailes. Būvdarbu vadītāja šūpoles nezin kāpēc nešūpojās nemaz.
Nākamais fragments. Braucu autobusā, skatos - bijušais mīļākais pastaigājas ar mazu puisīti. Apspiežu vēlmi viņam aizrakstīt, vēl nopriecājos par savu stipro raksturu.. Galapunktā satieku bijušo kolēģi, kura man sāk pārmest, ka esmu izjaukusi ģimeni, redz kā vīrietis šķīries esot manis dēļ. Es mēģinu argumentēt, ka neko par to nezinu, ka vispār viņu divus gadus neesmu satikusi un, ka nemaz neko negribu no šī vīrieša.
Vēl bija dzīvoklis vai māja, kur bija daudz cilvēku, daži mani radinieki arī, katrs kaut ko darīja savā nodabā. Tad man krustmāte lika ieaicināt garāmejošu puisi ar ģitāru un platmali. Forši padzidājām, tikai dziesmu gan esmu aizmirsusi..
