Voldemorts un zombijkaķis

Zārkā gulēja Voldemorts, vienā acu dobumā bija ielikta profesora Tramdāna rotējošā acs. Blakus gulēja melns beigts kaķis. Vairs īsti neatceros, ko mēs izdarījām ar pašu Voldemortu, bet es paņēmu aci, un kaķis bija nolikts kaut kur blakus zālē. Pēc kāda brīža kaķis sāka kustēties un kopš tā laika visu laiku centās man piekļūt un iekost.

Pēc tam nez kāpēc iegāzu upē pamatīgu katlu aveņu zaptes, un doma bija aizskriet drusciņ tālāk pa straumi un iesmelt zapti spainī. Kamēr meklēju spainim vāku, zapte jau bija pazudusi skatienam. Kamēs mēs tur vandījāmies zem tilta, pienāca kaķis un iekoda man.

Pasaules gals

 Darbība sākotnēji notiek mājā, kas reālajā dzīvē ir tēta kaimiņu māja, savukārt tēta mājā manā sapnī dzīvo kaimiņi.

Esmu mājās un mēģinu salikt mantas līdzi ņemšanai. Pēkšņi esam uzzinājuši, ka tuvojas pasaules gals un mums ir jādodas kaut kur projām. Zinu, ka mājās ir daudz cilvēku, nevienu gan konkrēti neredzu, bet liekas, ka ir mana ģimene, vecāki, māsa ar ģimeni, arī vīra vecāki. Kāds no visiem tiem klātesošajiem ir nolēmis vai zina, ka varam ņemt līdzi tikai dažas lietas un mēs dosimies kājām. Es paskatos pa logu un redzu, ka pie pretējās mājās, kas ir mana tēta mājas, bet sapnī tur dzīvo kādi kaimiņi, ir tāds vecu laiku zils traktors ar divām piekabēm ar augstām malām (pēc izmēra gandrīz lielās kravas mašīnas izmēra piekabes). Kaimiņi liek līdzi visu iespējamo. Mums arī ir transports, bet man kāds visu laiku saka, ka nevar ņemt līdz daudz mantu, jo mums būs jāiet kājām. Esmu mazliet izmisumā, jo man vienā mugursomā ir jāpaņem līdzi tas, ko es uzskatu par svarīgu. Es somā salieku kaut kādas mantas meitiņai un manī ir dziļš izmisums, ka visu pārējo nāksies atstāt. Es atceros par fotogrāfiju albumiem un man ienāk prātā, ka tad, kad mēs aiziesim, kādi citi varētu nākt un ložņāt pa mājām un kaut ko nozagt. Man liekas, ka man vajadzētu noslēpt fotogrāfiju albumus, lai atgriežoties tie vēl būtu te. Es ņemu no plaukta lielus, tiešām lielus albumus brūnos vākos, pa vidu ir arī kāds košs - rozā vai ar grafisku ziedu rakstu. Kaut kur es tos noslēpju. 

Esam visi mežā, ejam pa taku, liekas, ka visi ir ģērbušies kā uz pārgājienu. Pēkšņi pamanu, ka manam vīram nav mugursomas. Prasu viņam par to, viņš atbild, ka viņam neko nevajagot. Es, savukārt, viņam pārmetu, ka tad jau varēja paņemt mugursomu ar mantām priekš manis.

Kad viss ir neloģiski

 Sen nebiju redzējusi sapņus, šodien iemigu pa dienu un... re, ko nosapņoju....

Asfaltēts taisns ceļš, kas stiepjas cauri pļavai, tālumā redzu mežus. Esmu noparkojusi mašīnu ceļa malā, jo tur pļavā ir uztaisīti celiņi pastaigām. Esmu ar ratiem un bērnu, ejam pastaigāties. Pēkšņi man paliek slikti, vai man kaut kas iekož un es atceros, ka man taču ir vajadzīgas zāles. Visu sagatavoju - man ir špricīte, kas pēc formas atgādina piltuvi, ar mazu adatiņu, zinu, ka nesāpēs, bet tā arī nevaru saņemties sev iedurt. Staigāju ar to špricīti rokās, taustu kājas, kur varētu saņemties iešpricēt zāles, bet tā arī nevaru. Tad uzrodas mans tētis, atceros, ka bērnībā, kad slimoju, tikai tētim ļāvu sev špricēt - viņam esot viegla roka. Saku tētim, ka brauksim mājās, jo man vajadzīgas zāles. Labi, ejam visi uz mašīnu. Meitiņu iesprādzēju autosēdeklītī, tētis kāpj mašīnā pasažiera sēdeklī un ievaidas, atceros, ka viņš manu šprici ielika krekla kabatā, saku, ka varbūt tā nevajadzēja - sadursies. Viņš atbild, ka viss esot kārtībā. Sāku braukt pa taisno ceļu un pie sevis domāju, kāpēc braucu mājās, visu taču varēja izdarīt turpat uz vietas, bet, labi, ja jau braucam, tad braucam. Zinu, ka braucam uz Daugavpili, pirms Daugavpils braucam cauri tādai kā mazai pilsētiņai, bet ļoti skaistai. Tur ir pils (Latvijas stila pils), bet restaurēta, vēl visādas senas skaistas ēkas, visur ir puķu dobes un puķu kompozīcijas, atceros, ka esmu šeit vienu reizi bijusi, bet nevaru atcerēties, kā šo vietu sauc. Stāstu tētim, ka atceros, ka esmu bijusi pie pils. Tad man ir kaut kāda doma, ka tālāk braukt būs sarežģīti un ir jāiet kājām. Atstāju kaut kur mašīnu un ar ratiņiem stumjos uz pilsētiņas izeju, kas ir apaļas formas vārtu eja augstā gaiša mūra sienā, kas iziet uz koka tiltu, kas stiepjas pāri upei, otrā krastā ir atkal asfaltēts ceļš un tur kaut kur it kā ir Daugavpils. Pieejot pie vārtiem, redzu, ka pretī brauc kravas auto un kravā ved milzīgu apaļu metāla konstrukciju, kas liekas precīzi izsprauksies caur vārtu eju, ar ratiem ātri izstumjos cauri, lai otrā pusē noietu maliņā un ļautu mašīnai pabraukt sev garām. Kad mašīna ir aizbraukusi, ieraugu nosaukumu pie pilsētiņas, tā ir Sece (kas manā sapnī atrodas gandrīz pie Daugavpils 😂). Ejam nu jau caur koku aleju un saprotu, ka ceļš tomēr vēl ir garš un nevajadzēja atstāt mašīnu, ka tam taču nebija iemesla, bet negribu atkal neko teikt. Uz ceļa satiekam kādus tētim pazīstamus cilvēkus, pajautājam, vai viņi nevarētu mums atdzīt mašīnu, viņi laikam piekrīt, bet tad pamostas meitiņa un modina mani - pietiks visu šo neloģisko lēmumu 🙈

Killermašīna?

 Ir tumša nakts, redzu tumšu ūdeni un zinu, ka ūdens ir ledaini auksts, atrodos kādos arktiskajos ūdeņos. Ūdenī peld trīs objekti, no aptuveni 50x50 cm kubiem veidotas vienības. Divas ir vairāki kubi rindā un veido tievākas konstrukcijas viena kuba platumā, bet vairāku kubu garumā. Trešā vienība ir vairāki kubi kopā, kas veido taisnstūri, tik lielu kā aptuveni divguļamā gultu. Šīs trīs vienības / objekti ir kaut kāda mašīna, kas reģistrē datus. Esmu viena no pētniecēm, kas strādā šajos ūdeņos kopā ar šo mašīnu. Interesanti ir tas, ka es īsti nesaprotu, kur mēs pētnieki uzturamies. Liekas, ka apkārt ir lielāks ‘kosmosa kuģis’.

Tas, ko mēs darām ir mēs peldamies šajā aukstajā ūdenī un tajā laikā esam tādā kā meditācijā / transā un šī mašīna reģistrē šos datus. Kad pirmo reizi redzu šo mašīnu, man kāds pasaka, ka tā ir sākusi runāt. Tā jautājot: ‘Kā Tev iet?’ 😊

Nu, lūk, un esmu vienā šādā izpētes seansā kopā ar kādu vīrieti / citu pētnieku. Es peldu aukstajā ūdenī, aiztaisu acis un redzu, ka skatos baltās debesīs, spīd spoža saule, dzirdu putnu dziesmas, man virs galvas ir ābeļziedi, es it kā guļu pļavā. Tajā pat laikā es kā no malas redzu to, kas notiek patiesībā. Man ir durklis, kas atgādina izkaltētu putna knābi (lielu) un es ar to mēģinu nogalināt otru pētnieku. Viņš arī ir šajā transā un redz to pašu, ko es, bet mēs abi tā kā cīnāmies ar šo transu, jo saprotam, ka mēģinām viens otru nogalināt. Tad redzu, ka guļu uz lielākā objekta uz sāniem un vīrietis guļ man virsū, ar muguru pret mani. Kas, ir skaidrs, ir diezgan neērti, bet šī mašīna mums neļauj izjust šo diskomfortu, bet liek man pagriezties, lai šis vīrietis ieveltos ūdenī un noslīktu. Kaut kā mēs abi pamostamies un kaut ko izdarām, lai šo mašīnu apturētu. Un es piecērtu kāju un pasaku, ka dodos no šejienes prom. 👍

Nākošā epizode, redzu kādu no pētniecēm, kas ir liela mašīnas aizstāve. Viņa peld aukstajā ūdenī un meditē. Tajā pat laikā es redzu, kādu telpu, kur pie portatīvā datora sēž vēl divi pētnieki un skatās uz ekrānu. Ekrānā ir vairāki lauki, kuros ir kods (kā programmēšanas valoda). Tiem pa virsu ir divi mazāki lauciņi, pa vidu un ekrāna apakšā. Tajos ir burti, bet citā valodā, ko es nesaprotu. Vīrietis gatavojās nospiest vienu no tiem, prasa sievietei: ‘Spiest ‘TĀLĀK’?’. Sieviete piekrīt un es saprotu, ka mašīna turpinās darboties...

Krokodilkaķis

 Sakrustoju kaķi ar krokodilu. Nav jaukāka dzīvnieka kā krokodilkaķis. Tik mīļš un skaists un labs un foršs. Bet paaugot sāka arvien spēcīgāk kost un beigās pienāca brīdis, kad vajadzēja no viņa atbrīvoties. Negribējās nogalināt, tāpēc paņēmu aiz čupra un nonesu lejā. Izrādās kaut kur blakām bija studentu kopmītnes. No sākuma sāka zust putni un rāpuļi, tad citi kaķi. Pēc laika bija ziņas ka pazūd studenti. Es sapratu, kur viņi pazūd, bet neko nevarēju izdarīt. Bet pēc tam man sāka palikt bail, jo agrāk vai vēlāk kaķi atrod ceļu uz mājām...