zemapziņa plosās

Vispirms bija jāšauj uz ienaidnieka kareivjiem. Gulēju zemē un šāvu no automāta, kas ārēji līdzīgs gaisa bisei. Nebija bail no tā, ka man varētu trāpīt, bet, ka komandieris dusmosies, ka esmu kādu palaidusi garām nenošautu. Redzamība bija slikta, koki, migla.. Beigās atšaudījāmies tīri labi.

Un, protams, erotiskā daļa. Detaļās neiedziļināšos, bet bija dažādas variacijas, vairs ne tik skaisti kā iepriekšējā naktī, ar nelieliem vardarbības un vuārisma elementiem.

Skaisti

Tādi ļoti skaisti un kinematogrāfiski kadri. Frizūras, grims, gaismas. Sižets kaut kāds par mīlas trīsstūri.Telpa ar arkām, pa vidu aka, lēna krišana dzidrā ūdenī. Pēc tam ļoti skaista gultas aina. Trīs reizes.

Granātas koma

Visa darbība notika man darbā, kur nezkāpēc bija arī mans dzīvoklis ar lodžiju otrajā stāvā, bet ļoti augstu virs zemes /sapņa murgainums/. Kaimiņš, kurš agrāk dzīvoja mums blakām realitātē (pirms ~22-25 gadiem), iemeta man lodžijā granātu divu latu dēļ. Bet tā arī nesapratu vai es viņam biju parādā vai viņš man prasīja aizdot un nedevu... Granāta uzsprāga tieši man aizmugurē un tā kā lodžijas mala bija ļoti vāja, mani izmeta laukā no otrā stāva. Es nokritu kaut kur pa koku zariem uz krūmiem un tikai tad sasniedzu zemi. Es biju galīgi sadragāts un miris jau lidojumā.
Darbabiedrene Olga ļoti raudāja un pārdzīvoja, ka es esmu nomiris, jo nebūs kas pārlasa, komentē un labo sēžu protokolus. Lapsa kā vienmēr gudrojās kaut ko un teica, ka nekas īpašs nav noticis - tjip visi kādreiz aiziet...
Ārsts pateica, ka es neesmu miris, jo granāta bija mācību un apdullinošā. Es gulēju slimnīcā komā kādu laiku, tad staigāt jau varēju, bet akls, jo ļoti spožs sprādziens bija. Pēc tam man viss bija labi...

frizūra u.c.

Bija normāli, ka cilvēkiem uz gurniem un dibena mati aug tādos kā ornamentos. Man savējie likās ļoti smuki.

Vēl kaut kur vajadzēja skriet.. kājās kurpes uz 9cm augstiem papēžiem, bet skriešana izdevās tīri labi.

Vēl viens Gruzijas sapnis bija par kaut kādām bērēm un zārka vāku pie durvīm - kā atskaņas no iepriekšējā vakara sarunas par gruzīnu kapu un sērošanas kultūru.

tmi

Šī bija "ražīga" nakts... sapņu daudz, daļu atceros, bet visi bija ar kaut kādām psiholoģiski negatīvām un nomācošām domām... :(

1. Šajā pārāk neiedziļināšos, jo pat tagad no rīta ir nomācoša sajūta. Varu pateikt tikai vienu - nevajag mēģināt threesome ar cilvēku, kurš Tev sirdij tuvs...

2. Sapnī ļoti labi pārzināju to vietu, bet tagad nevaru atcerēties, kur tieši tas notika. Bet sapnī zināju katru ezera vietiņu, pakalniņu un mājas apkārt ar tajos dzīvošajiem cilvēkiem. Tur gan daudzi cilvkēki dzīvoja kopā, kas reāli tā nav. Braucām ar mašīnu, itkā vieglo, bet iekšā bijām kaut kādi 15-20 cilvēki. Un skatamies, ka dūmo debess pamale ezera pusē. Braucām uz turieni un skatamies, ka ik pa laikam deg kūla. Māju īpašnieki ar ģimenēm un kaimiņiem dzēš tos kūlas plankumiņus. Bet mēs braucam tālāk, jo visa sākums ir pie ezera, tur arī visvairāk deg. Piebraucot klāt pie pamestas viensētas, pie paša ezera, redzam, ka bērni ar lāpām staigā apkārt un visu aizdedzina. Nez kāpēc no mūsu mašīnas izkāpa ugunsdzēsēji un aizskrēja pie ezera itkā skatīties, lai ūdens nesadeg, savādāk nebūs ar ko dzēst. Mēs pārējie ieskrienam iekšā mājā, kur atrodās daļa bērnu un viens līķis zemē. Apmēram 8 gadus veca meitenīte, bāla, iztievējusi, sajūta itkā būtu iebalzamēta. Bērni stāsta, ka šī vieta ir slikta, tāpēc jānodedzina viss apkārt ezeram. Pēc tam pasaka, ka tā meitenīte bija viņu draudzene, kopā te spēlējusies, taču atradusi vecu fotogrāfiju ar sev līdzīgu meitenīti. Paņēmusi fotogrāfiju rokās, sākusi tievēt, palikusi bāla un saindējusies ar svinu, jo apkārt bija zaļgana migla. Un tad uzreiz nokritusi zemē un nomirusi. Es izskrēju ārā dzēst uguni, taču kāds puika, kurš turpināja dedzināt visu, kas deg, teica, ka bezjēdzīgi. Viņš aizdedzinās visu, ko es nodzēsīšu...

3. Es braucu autobusā un pieturā, kur iekāpj Ilga, viņas tētis un Velga, es izkāpu, kaut redzēju viņus. Gribēju pajokot un paklauvēt pa logu, taču šoferis aizvēra durvis un aizbrauca. Es skrēju pakaļ autobusam, tad sapratu, ka nedadzīšu, ja neskriešu pa taisno kaut kur. Apdzinu autobusu līdz nākamajai pieturai skrienot pa citu ceļu. Tur tuvojoties pieturai bija mežiņš. Mežiņā bija piemineklis komunisma terora upuru piemiņai un blakus lielā kātā iesprausts spāru vainags. Bērni rotaļājās, viens meta nažus spāru vainagā, cits ar akmens bumbiņām mētāja pa pieminekli. Citi spļaudījās. Viena meitene dzēra kaut ko no pudeles, kas bija ne tikai apreibinošs, bet pat aizliegts. Pieturā sēdošie pieaugušie neko neteica viņiem par huligāniskajām izdarībām. Kad sāku aizrādīt, man pienāca klāt pieaugušie un aizveda prom apķēruši aiz pleca un pateica, ka tas ir mans izdomājums...

4. Sēdēju viens savā istabā, kad koridorī ienesās darba kolēģis ar vēl kādu cilvēku. Viņš garš, tas otrs īss. Lamājās skaļi par kaut ko. Prasīju, kas noticis, taču viņi mani itkā neievēroja. Es aizgāju un aizvēru durvis, kur caur stiklu turpināju redzēt, kā viņi lamājas, taču neko nedzirdēju. Apsēdos gultā un pamanīju savu bijušo istabas biedru no koju laikiem. Viņš sēdēja tādās kā baltās skrandās, itkā būtu mūks. Sapratu, ka es esmu viņa gļuks, tāpēc pasniedzu viņam aizkostu ābolu. Viņš paņēma, bet neko neteica. Nodomāju, ka nesaprata, tāpēc iedevu vēl vienu, jau lielāku un arī aizkostu ābolu. Viņš atkal klusējot paņēma. Atkal nekas. Tad iedevu vēl lielāku ābolu, kurš bija gandrīz līdz pusei nograuzts. Atkal nekā... kopā iedevu 5 ābolus, katrs nākamais lielāks un visi aizkosti. Pēdējais jau bija ķirbja lielumā. Pēc tam padevu viņam sagrauztu kolorābi. Viņš tikai mazliet izbrīnītu sejas izteiksmi parādīja. Un tikai tad es sapratu, ka nevis es esmu viņa gļuks, bet viņš ir manējais gļuks. Pa to laiku bija pazuduši visi apkārt, gan cilvēki, gan priekšmeti. Sēdēju klusumā baltā gaismā un sapratu, ka es pats sev esmu gļuks un patiesībā es esmu kaut kāda nemateriāla doma, kas ir izteikta un aizmaldījusies kaut kur eksistencē...

Vispār... sapņi ir barība slimīgai fantāzijai vai slimīga fantāzija, kas ar mums pajoko ir barība sapņiem?

miežu lauks, suns, matu mazgāšana, studenti..

Sižets saraustīts,jo atceros tikai dažus fragmentus no sapņa.

Bija jānoslēpj ķerra.. nezinu, kāpēc. Es to tā smuki iestūmu miežu laukā un centīgi pretī tai vietai noliecu krūmu zarus un aizlauzu nezāles, jo biju tik perfekti noslēpusi, ka atrast nekādi nevarētu :D

Ilga mazgāja matus universitātes wc izlietnē. Lai neviens tur netiktu iekšā, durvīm priekšā bija aizvilkts sols. Es, protams, tam mierīgi pārkāpu pāri.

Tādā kā kafejnīcā ar dīvāniņiem bija kaut kāda studentu sanāksme, un es bezkaunīgi uz viena dīvāniņa iekārtojos un izlikos, ka arī esmu students :D

Vēl bija kaut kas par sunīti, kuru mēs atķēdējām no suņubūdas un gribējām ielaist dzīvoklī, bet neviena istaba nelikās pietiekami droša, lai tur atstātu tādu dzīvnieku..

visi izģērbjas :D

DU vecā korpusa pagalmā atradās tāds kā stikla kiosks ar divām kabīnītēm. Vīrieši tur varēja iet un saņemt prostitūtas pakalpojumus. Tā kā procesa laikā stikli aizsvīda, nekas tāds nebija no ārpuses saskatāms, toties ļoti labi varēja redzēt, kurš tur ieiet un no turienes iziet :)

Pēc tam neatceros, kāpēc sēdēju uz dīvāna kaut kādā uzgaidāmajā telpā starp diviem vīriešiem, kuriem nez kāpēc vajadzēja izģērbties. Es aizsedzu acis ar roku, bet it kā no malas vienalga varēju situāciju novērot. Viens jau bija pliks, otrs sāka vilkt nost kreklu, bet tad iezvanījās modinātājs un es ar aizkaitinājumu sapratu, ka neizdosies noskatīties, kas būs tālāk :D

Bez nosaukuma...

Milzīga ofisa telpa, kā amīšu kino, kur nav kabinetu, bet ir daudz "atklātu norobežojumu/būdiņu... Es eju cauri pa gaiteņiem, meklēju kaut ko konkrētu, bet nevaru saprast ko, jo es sapnī nevaru padomāt. Itkā varu, bet domas apraujas un man pa degunu tek šķidrums, ko itkā mokoši izdomāju, ka tās ir smadzenes, tāpēc manas domas apraujas pusceļā. Domāju par to, ko redzu ārā pa logu, kā bērni spēlējas... un apraujas doma... mēģinu atcerēties vakardienu, bet tālāk par domu "es vakar darīju..." netieku. Vienā no "kabinetiņiem" uz liela metāla galda, kas pārklāts ar rupju audumu, itkā lins, bet daudz rupjāks, masturbē čirkaina sarkanmataina sieviete. Viņa pasmaida man un aicina klāt. Es nevaru padomāt par to, jo doma apraujas kaut kur pusceļā. Otrā pusē sēž Maxima kasiere, kas man smaida un prasa palīdzēt izsist čeku. Es īsti nesaprotu, bet gribu palīdzēt. Pieeju klāt, spaidu kases aparātu, kurš vispār neko nerāda, jo izrauts no elektrības. Es saprotu, sāku spraust elektrībā rozeti, bet saprotu, ka nevaru, jo aizmirsu ko gribēju darīt. Viņa sāk mani apmierināt. Es skatos kā caur miglu uz viņu. Aizmirstu par to un izraujos no viņas. Eju tālāk un mēģinu atcerēties, kur gāju. Atkal tā sarkanmatainā čirkainā sieviete mani sauc. Pieeju klāt pie viņas, skatos un mēģinu uzbudināties, bet nekas nesanāk, jo tiklīdz sāku domāt, uzreiz aizmirstu visu. Pāri gaitenim redzu kaut kādus klaunus ar grimmētām sejām, kas žņaudz cilvēkus. Skrienu pie viņiem, bet atkal pa ceļam apstājos. Tur kaut kādi zobārsti ar nažiem, mēģina operāciju veikt. Īsti neatceros turpinājumu, bet tos klaunus apmierina tā pati Maxima pārdevēja, kas tagad ir sadalījusies vairākās daļās un palikusi itkā caurspīdīga. Katru reizi, kad viņa sadalās, viņa paliek blāvāka. Es mēģinu saprast vai tas ir proporcionāli viņas daļām, bet atkal nevaru padomāt, jo piefiksēju, ka tagad smadzenes arvien vairāk tek pa degunu laukā. Es aizeju pie zobārstiem un prasu, lai paskatās, kas man par vainu. Viņi sāk man griezt vaļā degunu. Es sāku uz sevi skatīties no malas un redzu, ka pats esmu palicis blāvāks. Skatos uz sevi, kā zobārsti man griež degunu un redzu, ka paliku vēl blāvāks. Paskatos uz sevi un es arī pats esmu blāvāks. Tad pamanu, ka es kaut kur vēl stāvu. Aizeju pie sevis un pieķeru sevi skatāmies uz klauniem un Maximas pārdevēju. Maximas pārdevēja mani paņem aiz rokas un aizved prom no ofisa. Pieejam pie ofisa malas un viņa mani izgrūž laukā, kur es krītu no tādas kā klints. Iekrītu kaut kādā telpā, kur ir dzeltena gaisma ar dzirkstelēm. Tur bija kaut kas, no kā es ļoti baidījos, bet vairs neatceros, kas tas bija. Es izskrienu laukā un saprotu, ka varu domāt, bet ne līdz galam, jo man ir par daudz iztecējušas smadzenes. Tad uzduros virsū kaimiņiem, kas izrādās ir tie klauni un viņi mani mēģina nodurt. Es mūku un nevaru izdomāt, no kā...

Alas un arkas

Divi fragmenti.. pirmkārt, pagalmā bija kaut kāda auto remonta darbnīca, bet nez kāpēc tajā nevarēja iebraukt, tāpēc 6 vīrieši nesa mašīnas iekšā caur arku.

Vēl bija alas, viena augstāk, otra kādus 20 metrus zemāk. Ik pa brīdim tās bija savienotas, un es vienā tādā vertikālā ejā biju uzrāpusies atpūsties. Eja bija izklāta ar audumiem, kas izšūti ar pērlītēm, tādi senlaicīgi, smagi, lieli auduma gabali. Es zināju, ka tie cilvēki, kas iet pa augšējo eju, uzskata, ka viņu ceļš ir bīstamāks, bet tie, kas pa apakšējo - ka tie otri ir nīkuļi un nezina, kas ir īstas briesmas.

Kaimiņš staigātājs

Guļu un dzirdu kā kaimiņš virs manis staigā un "švirkstinās" (tāda skaņa, kad kaut ko caurdur) pa savu grīdu/maniem griestiem. Pamostos, klausos un dzirdu katru viņa "švirkstinošo" soli. Nevarēdams izturēt es pieceļos no gultas un eju uz balkona dauzīt pa augšējā kaimiņa balkonu ar slotu. Bet iedams pa istabu, kura ir kādus metrus vismaz 20 gara, redzu, ka man gar galvu kaut kāds kā matiņš gar galvu noliecas un itkā nospīd. Tāds velnišķīgi ass, sajūtu briesmas un zinu, ka ja trāpīs, būs "auzas"... Kaut kas šim līdzīgs. Un tad es saprotu, ka tie ir kaimiņa nagi, kas ir izauguši tik gari un spici, ka izduras cauri dzelzbetona plāksnei un caur grīdu ielien man dzīvoklī no griestiem. Un tā neizsakāmi tracinošā "švirkstoņa" ir tā skaņa, kad nagi izliec cauri dzelzbetona plāksnei. Es nometos ceļos un rāpoju atpakaļ uz gultu, ieguļos un klausos kur viņš staigā. Gultā es esmu drošībā, jo virs manas gultas ir viņa gulta un viņš nevar tur pastaigāt, lai caurdurtu un sagrieztu mani.