tick jeb ērce

Biju laukos (Krauļos) kopā ar vēl daudziem citiem. Tik viņi kaut kā visu  laiku bija "aizkadrā". Iekāpu puķudobē, jo līdu pēc āboliem, kas karājās vēl ābeles zaros.

Pēc krietna brīža skatos, ka uz kājas pie pēdas locītavas (virspusē) parādās sarkani pleķi, un tādas kā pumpas. sāk niezēt. Jau grasījos kasīt, bet tad ieraudzīju, ka vīd kaut kas melns. Pieliecos, ieskatos ciešāk. kaut kas spirinās. Redzamas praktiski tikai kājas.. ērce ir jau iekšā kājā iesūkusies.

Sapratu, ka pati neizraušu, jo nav aiz kā "aizķert". Tā kā bija plānots braukt uz Bausku vienalga (šķiet ka uz kaut kādu koncertu), tad domāju ka pirms tam ieskriešu slimnīcā, lai profesionāļi izņem ārā.

Esmu it kā ne gluži slimnīcā, ne gluži ambulatorajā daļā. Kase un dr vēl nav. Sēžu un gaidu. Atnāk māsiņa, attaisa vaļā kases lodziņu, pasniedz man bļodu ar ledenēm -Bārbelēm. Atsakos. Esmu dzirdējusi, ka tur iekšā visādas sliktas  vielas. Māsiņa pienāk apskatās uz ērci un saka, ka šo jau ne nevarot izraut. Būs jāgaida, kad pati iznāks. Man acis kubā. Viņa aiziet un atnāk ar šprici - ielaidīšot manī kaut ko, kas negaršos ērcei, tad tā palikšot balta un izlīdīšot ārā.

debesskrāpis

Ar liftu braucām uz 61. stāvu. Lifts ar katru brīdi kļuva arvien mazāks , un es sāku saprast, kas tas ir - klaustrofobija. Brr. Bet ar to viss vēl nebeidzās. Izrādījās, ka, lai izkāptu no lifta un varētu pastaigāties pa jumtu, bija jāpārlec pāri aptuveni 70 cm platai šķirbai, un arī tālāk pats jumts bija slidens, un pūta stiprs vējš. Taču beigās notunātā tikšanās tur noritēja merīgi. Ceļu lejup neatceros.

Orhideja. Kolas bundža .

Biju kādā pilsētā, likās, ka vairāk dienvidos, jo bija silti un uz otrā stāva balkona auga orhideja, kuras ziedkāts bija aptuveni 2,5 metrus garš, viss vienos ziedos un nokarājās uz leju. Tad pēkšņi viss satumsa, sāka krist sniegs un orhidejas ziedi aizvērās. Bet es pa šo īso brīsi nepaspēju telefonā atvērt fotokameru, un skaistie ziedi palika nenobildēti.

Steidzos uz mājām gar lielu stadionu, satiku paziņu, kurš turēja saitītē plasmasas ragaviņas - nu tāda kā sile, bez sliedēm. Ragaviņas rāvās uz priekšu pašas no sevis, un es nevarēju saprast, kur viņām ir dzinējs. Paziņa uzaicināja sēsties ragavās, tānu mēs abi diezgan ātrā tempā tikām uz priekšu. Piebraucot pie mājām, ieraudzīju, ka ragaviņas velk sivēnmātes izmēra kolas bundžiņa. Mazliet deformēta - izliektu muguru, četrām kājelēm.

Ciemošanās kopmītnēs

Nu re, gāju ciemos pie cilvēka, kas dzīvoja komunālajās kopmītnēs, tāda kā sociālā māja, mazturīgo vai kaut kas tāds... No sākuma ļoti uzmanīgi zagos iekšā, jo pirmajā stāvā dzīvoja mans paziņa, kuram man vajadzēja pašmaukt garām, lai viņš mani neredz, savādāk ievilks pie sevis ciemos un netikšu prom no viņa. Tad nu es lavoties aizgāju uz otro stāvu un ceļš bija brīvs. Gala rezultātā es pa kāpņutelpu uzgāju līdz vajadzīgajam stāvam un tiku istabā pie ciemiņa. /.../ Paciemojies gāju atpakaļ, bet tās kāpņu telpas, pa kuru nācu augšā, vairs nebija. Tad nu klaiņojot atradu kāpnes, bet to bija tik daudz un dažādu, tādi kā kāpņu labirinti līdz pat pirmajam stāvam. Un es atrados kaut kādā 9 vai 10 stāvā. Vienā vietā tiku, kur vajadzēja iet lejā, tad pārlekt pāri uz citām kāpnēm un atkal augšā. Citā vietā vajadzēja tikt pāri lielam tā kā žogam, bet tur man kaut kāds milzīga auguma vīrietis palīdzēja pārceļot mani pāri tam žogam un noliekot otrā pusē. Un pats pēdējais bija, kad rāpos lejā nu jau nevis pa kāpnēm ejot, bet tādas kā stalažas, kur šķērskoki ar arvien lielākiem attālumiem starpā bija. Es karājos rokās un mēģināju uzlekt virsū nākamajam šķērskokam, kaut kā tiku līdz trešā stāva augstumam. Tālāk bija tikai viens vertikāli karājošs koka miets, kurā es ieķēros un slīdēju pa to lejā. Pašā galā karājoties es redzēju, ka nu jau karājos vismaz piektā stāva augstumā un atpakaļ augšā netieku, jo nesanāk uzrāpties atpakaļ pa koka mietu. Tad kaut kāda meitene virs manis veikli lēkādama pa tiem šķērskokiem tika līdz tam pašam koka mietam, kurā karājos es. Viņa noslīdēja līdz manai galvai, atspērās un aizleca uz sienu, pa sienu noslīdēja lejā līdz pirmajam stāvam un aizskrēja. Tad es pamanīju, ka laikam vajag tā darīt, jo siena ir nosmērēta un krāsa noberzta no slīdēšanas pa to. Bet es nevarēju atsperties, jo karājoties vairs nebija spēka. Pirmajā stāvā sanāca daudzi bērni un laikam viņu skolotājs vai audzinātāja, viņi tur trenējās tā kā aerobikā vai spēlēja kaut kādu svētku spēli. Es gribēju pasaukt palīgā, bet man bija bail parādīt, ka pats netieku galā. Riskēju ar to, ka beigsies spēks un vienkārši krītot nositīšos, bet cerēju, ka mani paspēs līdz tam pamanīt kāds no lejā esošajiem...

Rūpe par manikīru :D

Tā iet, ja neesi regulārs manikīrmeistara apmeklētājs.. Atliek tikai uztaisīt sarkanus nadziņus, un zemapziņa sāk uztraukties. Sapnī redzu, ka pie māsīcas, mazgājot traukus, esmu pagriezusi tik karstu ūdeni, ka viss skaistums ir sabojāts, noskrāpēts, pagalam! Nu pilnīgs šoks. :D REalitātē es nekad nepiedzīvotu tādas emocijas manikīra dēļ..