Hi hi hi nakts un slimība

No sākuma mēdījos uz visiem un apsaukājos... rly, kā bērns uzvedos :D
Baiba raiba, Ainārs painārs, Velga nelga, Ilga smilga, Jānis bānis (tētis) - šos atceros, bet bija vēl kaut kādi... Un mēdījos, visiem rādīju mēli, liku radziņus, izjokoju kaut ko, garu degunu rādīju utt...

Un pēc tam (vai tajā pašā sapnī?!?) ārsts man saka, ka nekā datortomogrāfijā neredzās, viss ir ok! Rentgens arī ok! Slimības lapu neapmaksā, darbs algu nemaksā, apdrošināšanas nav... Bet es saku, ka man tiešām reāli sāp... Neviens netic, bet pēc tam kārtējās pārbaudēs noskaidro, ka man tas viss gurnā ir no pleca, jo plecā kaut kāds nervs aizgājis pa pieskari un izrādās, ka roka nestrādā īsti kā vajag arī.

Pamodos, roka tā notirpusi guļ uz manis, ka nevaru pacelt un nejūtu, un tad sāk tirpoņa iet, šausmīga... sāpīga... :D

nakts pēc darba slimnīcā

Atgriezos mājās divos, pēc tam nevarēju iemigt, pēc tam saspņojos visu ko ne pārāk gaišā emocionālās krāsās:

Bija tusiņš, it kā Irēnas dzimšanas diena, bet svinību telpa bija pa vidu pārdalīta ar plānu dēļu sienu. Manā pusē sēdēja arī viens pāris, bet puisim bija tādas skumjas asaru pilnas acis - izrādās, viņa meitene bija atteikusies pieņemt ķēdīti ar tādu piekariņu kā ir puse no sirsniņas. Man ik pa brīdim gribējās padzidāt, bet, paskatoties uz to puisi, visas dziesmas uzreiz aprāvās.

Nezinu, vai tas pats tusiņš vai cits, bet es jau biju mazliet iereibusi. Te pēkšņi atnāk mans Ēģiptes ceļabiedrs (vējjakā, cepure galvā) un saka - nu, braucam, braucam. Saprotu, ka viņš domā, ka esmu pavisam piedzērusies un taisās mani " noņemt no trases". Es, savukārt, sadusmojos, jo jūtos vēl pavisam adekvāta. Un, otrkārt, šim čalim nav nekādu tiesību teikt, ko man darīt. Viņš, redzot, ka es labprātīgi līdzi neiešu, pasauc savu kolēģi, un abi divi taisās mani tomēr aizgādāt prom, sagrābj pie padusēm, jūtu, ka man kājas vairs īsti nepieskaras zemei. Tālāk vairs īsti neatceros, bet laikam sāku skaļi protestēt un mani palaida vaļā.

Lidosta

Vajadzēja lidot uz vai no Austrālijas, izlidošana pēc pusstundas, bet mēs nekādi nevarējām atrast pareizās durvis, gaiteņus, izejas... Pēc tam gaiteņos bija slīdošie celiņi vairākās joslās, tie kustējaš ar dažādiem ātrumiem. Kaut kurā brīdī bija jālec no kreisā malējā celiņa uz tādām kā lifta durvīm. Tur stāvēja draudzene un māja man, lai lecu, bet es biju jau uz vidējā celiņa un mani nesa prom citā virzienā. Tomēr kaut kā nokļuvu līdz tām durvīm, tās vēl vajadzēja ar spēku atspiest vaļā.

Galu galā tomēr biju jau lidmašīnā, un neatceros, kāpēc, izkāpu no tās ārā, iesēdos autobusā un aizbraucu atpakaļ uz lidostu. Izkāpu no autobusa siltā naktī... un tad- modinātāja zvans. :)