Darbība sākotnēji notiek mājā, kas reālajā dzīvē ir tēta kaimiņu māja, savukārt tēta mājā manā sapnī dzīvo kaimiņi.
Esmu mājās un mēģinu salikt mantas līdzi ņemšanai. Pēkšņi esam uzzinājuši, ka tuvojas pasaules gals un mums ir jādodas kaut kur projām. Zinu, ka mājās ir daudz cilvēku, nevienu gan konkrēti neredzu, bet liekas, ka ir mana ģimene, vecāki, māsa ar ģimeni, arī vīra vecāki. Kāds no visiem tiem klātesošajiem ir nolēmis vai zina, ka varam ņemt līdzi tikai dažas lietas un mēs dosimies kājām. Es paskatos pa logu un redzu, ka pie pretējās mājās, kas ir mana tēta mājas, bet sapnī tur dzīvo kādi kaimiņi, ir tāds vecu laiku zils traktors ar divām piekabēm ar augstām malām (pēc izmēra gandrīz lielās kravas mašīnas izmēra piekabes). Kaimiņi liek līdzi visu iespējamo. Mums arī ir transports, bet man kāds visu laiku saka, ka nevar ņemt līdz daudz mantu, jo mums būs jāiet kājām. Esmu mazliet izmisumā, jo man vienā mugursomā ir jāpaņem līdzi tas, ko es uzskatu par svarīgu. Es somā salieku kaut kādas mantas meitiņai un manī ir dziļš izmisums, ka visu pārējo nāksies atstāt. Es atceros par fotogrāfiju albumiem un man ienāk prātā, ka tad, kad mēs aiziesim, kādi citi varētu nākt un ložņāt pa mājām un kaut ko nozagt. Man liekas, ka man vajadzētu noslēpt fotogrāfiju albumus, lai atgriežoties tie vēl būtu te. Es ņemu no plaukta lielus, tiešām lielus albumus brūnos vākos, pa vidu ir arī kāds košs - rozā vai ar grafisku ziedu rakstu. Kaut kur es tos noslēpju.
Esam visi mežā, ejam pa taku, liekas, ka visi ir ģērbušies kā uz pārgājienu. Pēkšņi pamanu, ka manam vīram nav mugursomas. Prasu viņam par to, viņš atbild, ka viņam neko nevajagot. Es, savukārt, viņam pārmetu, ka tad jau varēja paņemt mugursomu ar mantām priekš manis.
