Sen nebiju redzējusi sapņus, šodien iemigu pa dienu un... re, ko nosapņoju....
Asfaltēts taisns ceļš, kas stiepjas cauri pļavai, tālumā redzu mežus. Esmu noparkojusi mašīnu ceļa malā, jo tur pļavā ir uztaisīti celiņi pastaigām. Esmu ar ratiem un bērnu, ejam pastaigāties. Pēkšņi man paliek slikti, vai man kaut kas iekož un es atceros, ka man taču ir vajadzīgas zāles. Visu sagatavoju - man ir špricīte, kas pēc formas atgādina piltuvi, ar mazu adatiņu, zinu, ka nesāpēs, bet tā arī nevaru saņemties sev iedurt. Staigāju ar to špricīti rokās, taustu kājas, kur varētu saņemties iešpricēt zāles, bet tā arī nevaru. Tad uzrodas mans tētis, atceros, ka bērnībā, kad slimoju, tikai tētim ļāvu sev špricēt - viņam esot viegla roka. Saku tētim, ka brauksim mājās, jo man vajadzīgas zāles. Labi, ejam visi uz mašīnu. Meitiņu iesprādzēju autosēdeklītī, tētis kāpj mašīnā pasažiera sēdeklī un ievaidas, atceros, ka viņš manu šprici ielika krekla kabatā, saku, ka varbūt tā nevajadzēja - sadursies. Viņš atbild, ka viss esot kārtībā. Sāku braukt pa taisno ceļu un pie sevis domāju, kāpēc braucu mājās, visu taču varēja izdarīt turpat uz vietas, bet, labi, ja jau braucam, tad braucam. Zinu, ka braucam uz Daugavpili, pirms Daugavpils braucam cauri tādai kā mazai pilsētiņai, bet ļoti skaistai. Tur ir pils (Latvijas stila pils), bet restaurēta, vēl visādas senas skaistas ēkas, visur ir puķu dobes un puķu kompozīcijas, atceros, ka esmu šeit vienu reizi bijusi, bet nevaru atcerēties, kā šo vietu sauc. Stāstu tētim, ka atceros, ka esmu bijusi pie pils. Tad man ir kaut kāda doma, ka tālāk braukt būs sarežģīti un ir jāiet kājām. Atstāju kaut kur mašīnu un ar ratiņiem stumjos uz pilsētiņas izeju, kas ir apaļas formas vārtu eja augstā gaiša mūra sienā, kas iziet uz koka tiltu, kas stiepjas pāri upei, otrā krastā ir atkal asfaltēts ceļš un tur kaut kur it kā ir Daugavpils. Pieejot pie vārtiem, redzu, ka pretī brauc kravas auto un kravā ved milzīgu apaļu metāla konstrukciju, kas liekas precīzi izsprauksies caur vārtu eju, ar ratiem ātri izstumjos cauri, lai otrā pusē noietu maliņā un ļautu mašīnai pabraukt sev garām. Kad mašīna ir aizbraukusi, ieraugu nosaukumu pie pilsētiņas, tā ir Sece (kas manā sapnī atrodas gandrīz pie Daugavpils 😂). Ejam nu jau caur koku aleju un saprotu, ka ceļš tomēr vēl ir garš un nevajadzēja atstāt mašīnu, ka tam taču nebija iemesla, bet negribu atkal neko teikt. Uz ceļa satiekam kādus tētim pazīstamus cilvēkus, pajautājam, vai viņi nevarētu mums atdzīt mašīnu, viņi laikam piekrīt, bet tad pamostas meitiņa un modina mani - pietiks visu šo neloģisko lēmumu 🙈
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru