Krokodilkaķis

 Sakrustoju kaķi ar krokodilu. Nav jaukāka dzīvnieka kā krokodilkaķis. Tik mīļš un skaists un labs un foršs. Bet paaugot sāka arvien spēcīgāk kost un beigās pienāca brīdis, kad vajadzēja no viņa atbrīvoties. Negribējās nogalināt, tāpēc paņēmu aiz čupra un nonesu lejā. Izrādās kaut kur blakām bija studentu kopmītnes. No sākuma sāka zust putni un rāpuļi, tad citi kaķi. Pēc laika bija ziņas ka pazūd studenti. Es sapratu, kur viņi pazūd, bet neko nevarēju izdarīt. Bet pēc tam man sāka palikt bail, jo agrāk vai vēlāk kaķi atrod ceļu uz mājām... 

Viena soma?!

 Esmu mammas mājās, t.i., dzīvoklī. Tiesa gan, mammu sapnī neredzēju, tikai omīti, kas dzīvoja ar mums kopā - viņa ir mirusi jau vairāk kā 10 gadu. Dzīvoklis liekas ir pilns cilvēku, liekas es viņiem spraucos pa vidu, lai atrastu visu, kas man jāpaņem līdzi. Es gatavojos braukt uz Rīgu, laikam lai studētu. Omīte, kā tajos laikos, kad bija ar mums, sēž pie loga, vaktē autobusu un liek man ātrāk doties ceļā. 

Esmu gatava, eju uz pieturu, pār plecu man ir viena soma. Aizeju līdz pieturai, tur ir dīvaini garš sols. Apsēžos pa vidu diviem patālu vienam no otra sēdošiem jauniešiem. Iekārtoju sev blakus savu somu un lepojos ar sevi, ka protu taču ceļot arī ar mazu mantu apjomu. Bet gaidot autobusu sāku apjaust, ka es tak braucu studēt un man taču tik daudz ko vajadzēs līdzi. Manam autobusam, kas ir pilsētas autobuss, kas kursē uz autoostu, no kurienes jau ir autobuss uz Rīgu, jāpienāk 11.25. Skatos pulkstenī, ka man ir laiks vēl ātri aizskriet līdz mājām, bet, es gribu pārliecināties, ka pilsētas autobuss tiešām būs, tāpēc pagaidu līdz to redzu un tad skrienu uz mājām (joks ir tajā, ka pilsētas autobuss pabrauc garām manām mājām, aizbrauc līdz vienam miestam, tur apgriežas un tad brauc atkal garām manām mājām un uz autoostu).

Skrienu uz mājām, uzskrienu trešajā stāvā un tur jau no dzīvokļa ir izliktas priekš manis mantas. Redzu kā aizver durvis blakus dzīvokļa iemītniece (kas bija lektore vienā no semināriem, ko apmeklēju decembrī; iepriekšējā dienā redzēju reklāmu ar viņu, tāpēc viņa laikam parādījās sapnī), piebilstot, ka viņa redzēja, kā es skrienu atpakaļ uz mājām un viņa zināja, kam es skrienu pakaļ. 

Mantas ir diezgan dīvainas: stikla plaukts metāla ietvarā, mapes, grāmatas, kaut kādi sīkumi. Mēģinu visu paņem rokās - nesanāk. Saprotu, ka jāsakoplektē - lieku grāmatas, klades mapēs, kaut ko ielieku vēl savā plecu somā, plauktu ņemu rokās. Esmu apkrāvusies un domāju pie sevis - nu, re, ceļoju kā vienmēr nokrāvusies ar mantām. Tad atceros par autobusu, skatos pulkstenī, ir 11.30. Pilsētas autobusu esmu nokavējusi, spriežu, kad varētu būt nākamais un vai vispār šodien vēl varu paspēt uz Rīgu. Sapnis tā arī beidzas - esmu apkrāvusies, bet nezinu, vai vispār kaut kur aizbraukšu ... :D